1850 METRU
VIRS JŪRAS LĪMEŅA
VIRS JŪRAS LĪMEŅA
DIVAS SEZONAS
Katru gadu, kad Austrijas Zilleras ielejā laiks kļūst auksts un Alpu robotās virsotnes pārklāj sniegs, Geralds un viņa dēls Hanss Jorgs sagatavo savu namiņu ziemai Štakerlalmā. Tad viņi savus lopus dzen atpakaļ uz ielejas apakšdaļu no Alpu ganībām 1850 m augstumā, ko atstāj kalnu kazām. Taču, tiklīdz sniegs atkal sāk kust, viņi dodas atpakaļ augšup. "Tā tas notiek katru gadu," norāda Geralds Hoters.
LOPUS VAR PĀRDZĪT UZ LEJU OKTOBRA SĀKUMĀ, UN TUR ARĪ PALIELKAM VISU ZIEMU. TIKLĪDZ SNIEGS SĀK KUST, DODAMIES ATPAKAĻ AUGŠUP. TĀ TAS NOTIEK KATRU GADU.
TRADICIONĀLAIS DZĪVESVEIDS
Šai ģimenei ganības un namiņš pieder jau vairākus gadsimtus. Šeit, kad vasarā tiek gatavota lopbarība, Hoteru ģimene tradicionāli atrodas augšā Alpu ganībās kopā ar saviem lopiem. Piens, ko iegūst šajās ganībās, ir visbagātīgākais no visa gada laikā izslauktā piena, stāsta Geralds. Tajā ir visvairāk uzturvielu un vislielākais tauku procents, jo govis šeit ēd tikai labu zāli. Un 120 hektāru plašajās ganībās tās ir pietiekami daudz Hoteru ģimenes trīspadsmit piena govīm un deviņiem teļiem.
GOVIS MĒS SLAUCAM PLKST. 5.00 NO RĪTA, IZLAIŽAM VIŅAS ĀRĀ, IZMĒŽAM KŪTI UN NOSŪTĀM PIENU LEJĀ AR TROŠU VAGONU. PĒCPUSDIENĀ GOVIS ATGRIEŽAS KŪTĪ, UN MĒS VIŅAS ATKAL IZSLAUCAM. PA NAKTI GOVIS PALIEK IEKŠĀ, UN NĀKAMAJĀ DIENĀ VISS SĀKAS ATKAL NO JAUNA.
NODERĪGĀS MAŠĪNAS
Kādreiz dzīve augšā Alpu ganībās bija grūta. Nebija ne trošu ceļu, ne ceļu, un viss darbs tika paveikts uz cilvēku mugurām – šādiHanss Jorgs atceras sava vectēva stāstīto. Mēsli tika aizvākti prom ar groziem, zāle ganībās tika pļauta ar izkapti un siens tika sasiets ķīpās un nests uz kūti, turot tās uz galvas. Mūsdienās mēslus izmēž ar mašīnas palīdzību, un arī siens tiek aizvests ar mašīnu. Šādi dzīve ir padarīta daudz vienkāršāka.
SENĀK NEBIJA CEĻA, NEBIJA NEKĀ. VISU NESA UZ MUGURAS, UN CEĻŠ TIKA MĒROTS KĀJĀM. DARBS BIJA FIZISKI ĻOTI GRŪTS.
CEĻŠ MAINA VISU
Ceļš uz Alpu ganībām tika izbūvēts pirms divpadsmit gadiem, un tas lauksaimniecību šeit izmainījis tikpat ļoti, cik dažādas iekārtas. Pirms tam viss bija jātransportē augšā, izmantojot primitīvu trošu vagoniņu, un lopi bija jāpārdzen ar kājām pa sarežģīti izejamu kalnu ceļu. Tagad viss ir daudz pieejamāks. "Ja dzīvnieks salauž kāju, to var novest lejā uz ieleju jebkurā brīdī," stāsta Hanss Jorgs. Šādos gadījumos viņš vairs nav jānokauj uz vietas, kas kādreiz bija labākā alternatīva.
MŪSDIENU TEHNOLOĢIJAS IR ĻOTI, ĻOTI ATTĪSTĪTAS. TĀ IR LIELA PRIEKŠROCĪBA, KAS ĻAUJ PĀRVALDĪT ALPU GANĪBAS DAUDZ LABĀK.
BEKONS SAGURUŠAJIEM KĀPĒJIEM
Šobrīd vienīgie cilvēki, kuri kāpj augšā no ielejas ar kājām, ir tūristi. Kāpienu viņi veic aptuveni divarpus stundu laikā. Štakerlalmā viņi atpūšas un mielojas ar mājās pagatavotu bekonu, sieru, maizi un sviestu, ko pasniedz viņu Alpu uzņēmējs Geralds. Hoteru ģimene katru gadu bekonam un cūkgaļai tur četras cūkas, un Geralda sieva pat pati gatavo "Zirbenschnaps" – īpašu vietējo šņabi ar priežu čiekuru garšu. Geralds norāda, ka arvien vairāk cilvēku no jauna atklāj autentiskus un dabīgus ēdienus un tādēļ vien apmeklē Alpu ganības.
ŠĪS IR MŪSU MĀJAS. MĒS MĪLAM SAVU IELEJU.
CIK VIEN AUGSTU VAR
Šai ģimenei patīk dzīvot dabā. Hansam Jorgam pilsētas šķiet interesantas, taču viņš norāda, ka nespēj iztēloties, ka dzīvotu viens pats. Viņš stāsta, ka, dzerot rīta kafiju, viņam ir nepieciešams redzēt kalnus un skatus, kas paveras šeit no augšas. Novembra rītos, kad dabā viss aizmieg, viņš bieži mēdz uzbraukt tik augstu, cik vien iespējams, un vērot ainavu caur binokli. Šādi Hanss Jorgs atpūšas.
IR LABI, JA VISS NORIT GLUDI. NAV NEGADĪJUMU, LOPI NENOKRĪT ... TAS VIENMĒR IR ĻOTI SVARĪGI.
PAVASARIS ATGRIEŽAS
Drīz būs pienācis laiks doties atpakaļ lejā uz ieleju. Geralds stāsta, ka priecājoties par to, ka jādodas atpakaļ lejā, kad pienāk rudens. Taču, pienākot pavasarim, Hoteru ģimene atgriezīsies savās ganībās. Kad maijā lēni atkāpsies sniegs, viņi dzīs savus lopus atpakaļ augšup pa ceļu. Vispirms līdz Astei, viņu Alpu ganībām 1400 m augstumā, bet pēc tam līdz 1850 m virs jūras līmeņa – atpakaļ uz mājām Štakerlalmā.
